Dievturība

Lūgšana ir darbība ar ko cilvēks tuvojas Dievam. Lūgšana, pielūgšanas nozīmē ir dievestības pazīme. Tikai tas , ko pielūdz ir dievestīgs. Tā tas ir katrā reliģijā arī latviešu dievestībā.

Latvietis lūdz Dievu visās viņu izpausmēs un darbības jomās. Tas ir ne tikai Dievu – Debestēvu, kā augstāko padomu un jēdzienu, bet arī dieva materiālo īpašību izpausmi Māru un Dieva lēmēja īpašību izpausmi Laimi. Latvieši savā dievsvētībā nepielūdz un neceļ dievišķos augstumos nevienu citu teiksmes tēlu, simbolu vai jēdzienu. Svešinieku vai citu reliģiju ietekmē radušies apgalvojumi it kā latvieši būtu dažādu ikdienišķu priekšmetu vai māņticīgu jēdzienu pielūdzēji ir parādījušies valodas nesaprašanas, latviešu diesvētības nesaprašanas dēļ vai,  lai vienkārši ar pazemināšanu izskaustu latviešu senās dievestības cēlo apjautumu, tad kad Eiropai vēlās pāri svešais reliģijas vilnis.

Dievu lūdzot latvietis apzinās Dievu savā tuvumā, viņa varenību un spēju palīdzēt cilvēkam visās dzīves gaitās.

Dieviņ, līdzi, Debesu tēvs, man nabaga bāliņam;

izbrist dubļus pamest laipas, no Dieviņa labredzēt.  (Dainas)72,2592

Latviešu dievestībā Dieva lūgšanas izpaužas: 1.  Lūgšana pec dieva padoma,  2.Lugšana pēc Dieva palīga, 3. Lugšana pēc Dieva aizsardzības,  4. Lūgšana pēc veselības, pēc labuma dzivē, mājā, laukā. Parasti šāda uzruna redzama „ Dod Dieviņ....”

Latviešu dievestībā pastāv uzskats, ka Dieva padoms ir lielākais, ko cilvēks var iegūt. Ar Dieva padomu cilvēks iet pa Dieva norādīto ceļu, rada dievāju dzīvi. Kam ir Dieva padoms, tam ir iespējams saņemt Dieva palīdzību, aizsardzību, veiksmi dzīvē un darbā. Tāpēc, apzinādamies Dieva, padomu spēku cilvēks cenšas to lūgt no Dieva, lai sekmīgi vadītu dzīvi, lai zinātu,  kā rikoties vajadzīgā brīdī un vietā.

Dod, Dieviņ, man padomu, man nevaida devējiņa;

Mans padoma devējiņš guļ zem zaļu velēniņu.  4981.

Daudzināšana.

Dieva daudzināšana ir Dieva godināšana, bieža pieminēšana, vārdos darbos, greznās dziesmās. Dieva daudzināšana ir raksturīga latviešu dievsvētībā, kur cilvēks ir ar Dievu patstāvīgā saskarē. „Ar Dievu sāc ar Dievu beidz”. Saka latviešu paruna. Pieminēdams Dievu vienmēr un visur , latvietis ar to cenšas sasniegt viss labākos panākumus.

Kad es gāju maltuvē, es Dieviņu pieminēju

Man Dieviņš palīdzēja tai visā dieniņā. 8037.

 Ziedošana.

Ziedošana ir dāvāšana, ar ko pastiprina lūgšanu, pateicību vai godināšanu Dievam, izmantojot puku ziedus, no kā arī cēlies pats apzīmējums „Ziedošana”.Jeb zieda došana” ir dainās un latviešu dievestībā sastopamais apzīmējums, ko nevajag sajaukt ar „upurēšanu”. Dainas rāda , ka Dievu godājot, lūdzot vai viņam pateicoties tiešam šim nolūkam ir izmantoti puķu ziedi, jo Dievam pienākas sāņemt viss skaistako ko cilvēks var dot.

Es savam Dieviņam līdz sētai ceļu tais,

Skaistus ziediņu paber, baltus klāj paladziņ’s. 28526

 Zintēšana.

Ceturtais Dieva turēšanas veids ir zintēšana. Savā norisē zintēšana izmanto līdzības vai analoģijas, kur līdzīgais veicina līdzīgā rašanos. Latviešu dievestībā māca, ka laba norise veicina citas  norises labu izdošanos. Darot labus darbus var sagaidīt citu labumus. Tā cilveks domādams labas domas, darīdams labus darbus – zintēdams , cer saņemt Dieva padomu, svētību,  palīdzību, vai kādu citu labumu.

Es apklāju sav’ galdiņu ar baltu paladziņ;

Apklāj, Dievs manu sētu ar sudraba mētelīti. 54679.